1952. gadā Olmaņos ieradās celtniecības bataljons, vēlāk tam pievienojās vēl viens. Vienā celtniecības bataljonā dienēja 500 cilvēku. Drīz vien pēc ierašanās bataljoni ķērās pie tobrīd modernākās un spēcīgākās krasta aizsardzības baterijas izbūves, lai tajā varētu novietot četrus 152 mm lielgabalus MU-2.
Kopumā ar šādiem lielgabaliem tika nokomplektētas divas lielgabalu baterijas pie Ļeņingradas, viena šeit, Olmaņos, viena Sīres pussalā Igaunijā un viena Polijā. Šobrīd visi šie lielgabali ir sagriezti lūžņos izņemot divus. Viens no tiem atrodas kara muzejā Varšavā, otrs – muzejā Maskavā.
Jaunā baterija Nr. 456. sastāvēja no četrām lielgabalu pozīcijām, komandpunkta ar tālmēra torni un inženieru pozīcijām. Komandpunkts bija aprīkots ar dīzeļģeneratoru. Komandpunkta vajadzībām tika uzbūvēta arī ūdenstvertne ar 50 m3 ietilpību ugunsgrēka gadījumā.
Kara pilsētiņā tika uzbūvēti arī dzīvojamie nami virsnieku ģimenēm, sanitārā daļa un saimniecības ēkas. Interesanti, ka komandpunkts ir uzbūvēts uz 1940. gadā celtas ēkas pamatiem, pirms tam celtniecības vietu attīrot no vecās armatūras un caurulēm. Kad lielgabalu pozīciju betonēšanas un celtniecības darbi tika pabeigti ar baržām no Ļeņingradas uz Ventspili atgādāja lielgabalu korpusus un to aizsargbruņas. Ventspils ostā tas viss tika pārkrauts uz dzelzceļa platformas un nogādāts līdz stacijai „Olmaņi”. No tās, pa speciāli uzbūvētu šaursliežu (600 mm) dzelzceļu, lielgabalus nogādāja līdz pat krasta aizsardzības baterijai.
Speciālisti no visas Padomju Savienības aprīkoja krasta aizsardzības bateriju ar elektroniskajām ierīcēm, dīzeļģeneratoriem, šāviena vadības sistēmām, ugunsdzēsības iekārtām, kā arī gaisa filtrācijas sistēmām, kas bija identiskas tām, kas atradās civilās aizsardzības patvertnēs.
Virs komandpunkta atrodas novērošanas tornis, kurā atradās galvenās optiskās ierīces: tālmērs, ar kura palīdzību tika noteikts attālums līdz mērķim, un vizieris, ar kuru mērīja šāviena leņķi. Visas baterijas izbūve, vadoties pēc 1939. gada cenām izmaksāja ap 20 miljoniem rubļu.
1955. gadā krasta aizsardzības baterija bija pilnā kaujas gatavībā. Jau pirmie šāvieni izrādīja augstu precizitāti. Krasta aizsardzības baterijas rajona piekraste tika aprīkota ar pretdesanta aizsardzību. Tika izraktas tranšejas, ierīkotas pozīcijas ložmetējiem, kā arī vairāku kilometru garumā novilktas dzeloņdrātis.
Uzreiz pēc tam, kad jaunā baterija bija pabeigta, sākās vecās, ar Kanē lielgabaliem bruņotās, baterijas likvidācija. Lielgabalus demontēja un ar traktora palīdzību nogādāja līdz dzelzceļam, pa kuru tie tika aizvesti uz Ventspili.
1975. gadā 456. bateriju iekonservēja, lai vajadzības gadījumā to atkal varētu izmantot. Olmaņos izvietojās zenītraķešu divizions ar S-125 raķešu kompleksiem. Kāpu zonā tika izveidoti aizsargvaļņi raķešu palaišanas iekārtām, tika izveidots arī laukums radiolokācijas iekārtām, kā arī uzbūvētas dzelzsbetona garāžas raķešu transportēšanas un uzlādes mašīnām.
1993. gadā karaspēks izvācās no Olmaņiem, līdzi paņemot tika raķetes un lādiņus. Viss pārējais– gan ēkas, gan iekārtas, gan citas mantas – tika nodots Latvijas valdībai. Kādu laiku armijas pilsētiņu apsargāja Latvijas Zemessardze. Latvijas NBS izskatīja jautājumu par to, lai saglabātu krasta aizsardzības bateriju, un to turpmāk varētu izmantot gan mācībām, gan aizsardzībai. Šādas krasta aizsardzības baterijas esamība nodrošinātu Latvijai militāro kontroli pār Irbenes jūras šaurumu un politisko jautājumu saasināšanās gadījumā nodrošinātu spēcīgu aizsardzību.
Par objekta saglabāšanu tūrisma vajadzībām uzstāja arī Tārgales pagasta padome. Toreizējais pagasta padomes izpilddirektors Ivars Smukkalns ne vienu vien reizi vērsās gan reģionālajās, gan valsts iestādēs ar lūgumu, lai objekta apsaimniekošanu uztic vietējai pašvaldībai. Visa Eiropa būtu braukusi aplūkot unikālo krasta aizsardzības bateriju, tāpat kā šobrīd eiropieši brauc aplūkot Sveaborgas cietoksni, kurā arī atrodas krievu lielgabali un kuram ir piešķirts UNESCO pasaules vēstures mantojuma statuss.
Diemžēl neviena no iecerēm naudas trūkuma dēļ netika īstenota, un krasta baterija tika pamesta likteņa varā, kādu brīdi par armijas pilsētiņu un lielgabaliem rūpējās kultūras un vēstures entuziasti Edgars un Zoja Sīļi. Tomēr 200 tonnas pirmšķirīga metāla nedeva miera zagļiem un vandāļiem. Pilsētiņas iedzīvi un mantas izvazāja marodieri, pie viena izlaupot arī robežsardzes punktu pie Irbes upes. Pašiem lielgabaliem gan izdevās pozīcijās nostāvēt vēl trīs gadus, taču arī tos 1996. gadā sagrieza metāllūžņos. Pēc melnā metāla zagļiem nāca kabeļu zagļi, tika demontēti arī jaudīgie dīzeļģeneratori, aizstiepts tālmērs, militāro jautājumu lietpratēji pievāca formulārus un rasējumus. 2006. gadā divi cilvēki alkohola reibumā, neuzmanīgi rīkojoties ar uguni, aizdedzināja kazarmas. Abi gāja bojā ugunī. Viss, kas palicis pāri no kazarmām – ķieģeļu sienas. Unikālais militārās vēstures mantojums ir izpostīts un pamests. Tagad tajā iemaldās tikai retais militārās vēstures entuziasts.
Informācijas avots: diggers.lv
Kopējot rakstu no diggers.lv, zolīdi jau būtu bijis vismaz atsauci ielikt.