Cēsu vecpilsēta (44 foto+video)

Jāsāk laikam ar to, ka Cēsis ir saldais ēdiens tiem, kam patīk sena pilsētas arhitektūra, nelielas ieliņas un vēsture. Tajā pašā laikā šeit ir atrodamas modīgas kafejnīcas, šarmanta mākslas telpa un citas izklaides vietas arī bērniem – ideāls kombo vietējam tūrismam.

 

 

Cēsis ir viena no vecākajām pilsētām Latvijā. 11. gadsimtā Cēsīs ieradās vendi, kuri apmetās Riekstu kalnā (atrodas Pils parkā). Riekstu kalnā uzbūvēja koka pili aizsardzības nolūkiem, ko vācu krustneši sauca vendu vārdā — par Venden. No tā arī cēlies pilsētas vāciskais nosaukums.

Kā mēs pavadījām trīs dienas Cēsu vecpilsētā var redzēt šajā YouTube video:

Šī ir viena no manām mīļākajām Cēsu bildēm. Pilsēta ir tik patīkams mudžeklis, ka uz katra soļa var pamanīt kādu mazu ieliņu, pagalmu vai interesantas formas ēkas šķautni:

Cēsu pilsētas 1. pirmsskolas izglītības iestāde, Palasta iela 14
Bērnudārza dzimšanas gads ir 1940. Padomju varas laikā Cēsīs nodibinājās 2 bērnu iestādes: mazbērnu novietne Padomju ielā Nr.25 un bērnudārzs Padomju ielā Nr. 14. Vācu okupācijas laikā 1942. gadā šīs iestādes apvienoja un pārvietoja uz Padomju ielu Nr. 14. Pirmajā ēkā 2 bērnudārza grupas atradās pirmajā stāvā, bet otrajā stāvā – mazbērnu grupa. Iestādi apmeklēja bērni vecumā no dažiem mēnešiem līdz septiņiem gadiem. 1944. gadā šo apvienoto bērnu iestādi likvidēja un tās vietā ierīkoja tīfa slimnieku nodaļu.

Tūliņ pēc kara sākās jauna rosība. Izglītības nodaļa bijušos darbiniekus uzaicināja atgriezties darbā. Telpas atkal nodeva bērnudārza rīcībā. 1944. gada oktobrī durvis vēra Cēsu pilsētas bērnudārzs ar 2 grupām un apmēram 30 bērniem. Pēc pāris gadiem atvēra vēl trešo bērnudārza grupu un tās rīcībā nodeva sētas māju.

 

Nosaukums Cēsis ir daudz senāks. Lībieši, kas dzīvojuši Gaujas otrā krastā, saukuši tirdzniecības centru par “kest”, kas nozīmē “pāri, otrā pusē”. Līdzskaņu mijas rezultātā rodas tagadējais nosaukums, kuru pēc Latvijas valsts nodibināšanas atgūst Cēsis.

Māja Rīgas ielā 40 piederējusi Rišov kundzei, pie kuras skolas gados dzīvoja latviešu rakstniece un žurnāliste Melānija Vanaga (1905-1997).

( Gr.: Vanaga, M. Dvēseļu pulcēšana. Baiļu birgā. Rīgā, 1993. – 274. lpp., ar mājas attēlu).

Līvu laukums 13. gs. pirmajā pusē bija pirmais Cēsu pilsētas tirgus laukums. Šeit atradās baznīca, arī kapsēta un Rīgas vārti pilsētas mūrī. 13. gs. beigās, veidojoties jaunajai pilsētai, te iesākās nākamās pilsētas galvenā iela – Rīgas iela.  Līvu laukuma dienvidu malā viduslaikos atradušies vecie un jaunie Rīgas vārti.

Foto: www.skatkartes.lv – Skatkarte Nr. 1633 – Cēsu vecpilsēta, gaujas iela 4 (2017. gada jūlijs).

 

Cēsu vecās pirtis Gaujas ielā 8 atvērtas aptuveni 1880. gadā, bet 1960 gadu beigās aizvēra. Pirtis kā biznesa projektu bija izveidojis un attīstījis Mārcis Berholds.
Avots: Ielas garumā.

Nams Gaujas ielā 5 lielai daļai cēsnieku saistās ar kara komisariāta vārdu. Sākotnēji tā bijusi turīgas vāciešu ģimenes māja. No vecpilsētas to atdalīja Pirtsupīte, kas tagad iesprostota pazemē.

Padomju varas laikā Cēsu rajona kara komisariāts nodarbojās ar jauniešu iesaukšanu armijā un rezerves karavīru uzskaiti. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tā funkcijas turpināja Valsts militārā dienesta pārvaldes Cēsu rajona nodaļa.

Raunas ielā 10, 1937. gadā atradusies Šoseju un zemesceļu departamenta rajona inžniera kancele. Šeit norisinājās visdažādākās izsoles par kurām tika ziņots avīzē “Jaunākās ziņas”.

Avots: periodika.lv

Koncertzāle “Cēsis” ir unikāls nacionālas un reģionālas nozīmes daudzfunkcionāls kultūras centrs, kas savu darbību uzsāka 2014. gada pavasarī.

Koncertzāles ēka savu arhitektonisko veidolu ieguvusi, rekonstruējot seno Cēsu Viesīgās biedrības namu. Izceļot vēsturiski autentiskos elementus, nams ir papildināts ar laikmetīgām arhitektūras formām un jaunām piebūvēm. Interjeram īpašu raksturu piešķir dabīgā koka detaļas restaurētajās griestu sijās un iekštelpu apdarē. Elegantās ēkas aprises veido kopējo tēlu, kurā harmoniski sadzīvo vēsturiskais ar mūsdienīgo.

1865. gadā ēku Gaujas ielā 11 nopirka arheologs Karls Georgs fon Zīverss (1814-1879)[1]. Grāfs līdzdarbojies izdevumā “Antropoloģijas žurnāls”. Kā vēsta 1877. gada izdevums Literärisches: “…nesen publicētajos izrakumu ziņojumos, grāfs Karls fon Zīverss, kurš mitinās savā savrupmājā Villa bei Wenden nāk klajā ar pavisam jaunu informāciju par Livonijas aizvēsturi.”[2] 1979. gada 23. jūlija ziņa no avīzes Inland: “Grāfs karls Georgs fon Zīverss, kurš bija tikpat dedzīgs kā veiksmīgs Baltijas senās vēstures izpētes laukā, pēkšņi miris savā savrupmājā pie Vendenes…”[3]

Avots:
1 – Rakstu krājums “Cēsu un Vidzemes novada vēsture. III”, 2005.)
2 – Periodika.lv
3 – Periodika.lv

Ēka Gaujas ielā 11 ir ambicioza arhitektūras pērle, kuras vēsturisko nozīmai man nav izdevies noskaidrot. Var redzēt, ka īpašnieks to būvējis kā neliela izmēra pili, kura mūsdienās diemžēl sāk pārvērsties par skumju graustu.

Cēsu alus darītavas vecā ēka ir tipiska 19. gs. beigu rūpnīcas ēka. Cēsu alus darītava pamatoti tiek dēvēta par vienu no vecākajām Baltijā. Vēstures hronikās pieminēts, ka alus darītava Cēsu pilsmuižā bijusi jau 1590.gadā. Par mūsdienu rūpnīcas dibināšanas laiku uzskata 1878.gadu‚ kad uzcelta vecā alus darītavas ēka‚ no kuras līdz mūsdienām saglabājušies tikai mūri.

 

Virs rūpnīcas ēkas paceļas tornis ar vēja rādītāju (skatīt video). Saglabājušies nostāsti, ka senos laikos pēc vēja virziena un stipruma noteiktas labākās iesala žāvēšanas dienas.

Avots: bar.lv

Graffiti siena Cēsīs
Gleznojumā attēlots dzeltens gaismas stars, kas izgaismo cilvēka muti. Kā skaidro gleznojuma īstenotājs ielu mākslinieks Dainis Rudens: “Gaismas stars izgaismo visiem redzamās lietas jeb vārdus, kas ir pateikti un ir skaidri uztverami plašākai sabiedrībai, savukārt tumši zilajā zonā atrodas domas, kas nav pateiktas, atklātas un zināmas apkārtējiem. Šajā gadījuma domas saistās ar atsevišķām demokrātiskām, vārda brīvības un tieslietu praksēm, ko ikdienā ikviens no mums saprot, bet īpaši par to nerunā.”

LAPAS direktore Inese Vaivare skaidro: “Graffiti siena ir daļa no sociālās kampaņas “Vārda spēks”, kuras mērķis ir likt aizdomāties par vārda nozīmi un pieņemt atbildīgus lēmumus par savu izteikto vārdu, apzinoties tā ietekmi globālā līmenī.”
Avots: Cesis.lv

Cēsis, Vaļņu iela 21
Vēl līdz šim laikam vairākas cēsnieku paaudzes atceras, ka Cēsīs, Vaļņu ielā 21 sarkano ķieģeļu namā ar balti krāsotām logu apmalēm un tornīti ilgus gadus bija pienotava. Vien Cēsu vēstures zinātāji runāja par bijušo Smilgas sanatoriju, par ko liecināja tikai pirms Pirmā pasaules kara izdota pastkarte ar nama attēlu. Par nama celšanas gadu vēsta fasādes frontonā izveidotais būvniecības gada skaitlis 1902.

 

Ārsts A. Smilga nomira pēkšņi, ar trieku,1922. gada 14. septembrī un 19. septembrī apglabāts Cēsīs Vācu kapos, kur atrodams viņa kapa piemineklis.
Viņa atraitne Alise Smilga bijušās sanatorijas telpas 1927. gadā iznomāja Cēsu piensaimnieku sabiedrības pienotavai, kas šo namu nopirka 1933. gadā. Piena pārstrāde šajā ēkā notika līdz pat 2003. gada sākumam. Avots: Cesis.lv

Kafejnīca, bārs “Zaļa Zāle” ir kā slepenais burgeru cienītāju klubiņš, kas paslēpies vienā no vecpilsētas šķērsieliņām. Fantastisks pagalms kurā samiksēta vēsturiskā atmosfēra ar zviedru lakonismu.

Cēsu Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskā baznīca ir luterāņu dievnams, kas atrodas Cēsīs. Tā ir viena no vecākajām gotiskajām mūra baznīcām Latvijā un lielākā viduslaiku bazilika Latvijā.

Bazilika ir 65 m gara, 32 m plata ar 65 m augstu neogotisko torni, kuram ir 15 m augsta smaile. Ar 1000 sēdvietām Cēsu baznīca ir lielākā kulta celtne Ziemeļlatvijā. Akmens-ķieģeļu sienās iebūvētas augstas pusloka arkām tuvas smailloka arkas. Daudzkārtējo ugunsgrēku dēļ baznīcas sienas nostiprinātas ar masīviem kontrforsiem, kā arī vidusjomā iemontētas metāla savilces.

Altārdaļu no draudzes telpas atdala smailloka arka. Zem draudzes telpas un altārdaļas ir bijušas kapenes. Baznīcas logus grezno logu vitrāžas un gleznojumi uz stikla. Baznīcas altārgleznu pēc Cēsu pils ipašnieka Emanuela fon Zīversa pasūtījuma 1858. gadā gleznojis igauņu glezniecības pamatlicējs Johans Kēlers.

Ēka Raunas ielā 2 iesaukta par “Akmens ligzdu”. Dažus mēnešus pēc zemes gabala iegūšanas, 1910. gadā, sākās ēkas būves sagatavošanas darbi. To gaitā zemē atrada 3 apbedījumus ar 6 skeletiem. Sievietes kapā atrastās greznās rotas un naža maksti. Bagātais 13. gs. sākuma vendu sievietes kapa inventārs arī šodien atrodas Cēsu muzeja ekspozīcijā.

Izrakumus pie ēkas Raunas iela 2 veica arī 1946. gadā. Arheoloģe E. Šnore saskatīja, ka rotas ir līdzīgas Kurzemes lībiešu rotām. Saistot to ar hronikas ziņām, viņa secināja, – tas ir Cēsu senāko iedzīvotāju vendu kapulauks.

Pēc arheoloģisko atradumu atsegšanas un izņemšanas no zemes 1910. gadā, īpašnieks A. Ottosons gruntsgabalā uzcēla ēku speciāli skolas vajadzībām. Skolā mācījās vēlāk pazīstamais dzejnieks Antons Bārda, rakstnieks Aleksandrs Grīns.

Bet vēl pirms tam, ēka kļuva par nozīmīgu objektu Latvijas vēsturē: 1919.g. oktobrī, kad Latvijas Republikas armija Rīgā turpināja cīņu par valsts pastāvēšanu pret Bermonta karaspēku, Cēsis uz kādām dienām palikušas par Latvijas galvas pilsētu. Ceturtdienas vakarā-naktī šeit ieradās Latvijas valdība: Ministru prezidents, valsts kanceleja un ārlietu ministrija. Avots: Cēsis.lv

 

VIDEO PREZENTĀCIJA PAR SKATKARTES PROJEKTU:

• 1600,
• 1601,
• 1602,
• 1603,
• 1604,
• 1605,
• 1606,
• 1607,
• 1608,
• 1609,
• 1610,
• 1611,
• 1612,
• 1613,
• 1614,
• 1615,
• 1616,
• 1617,
• 1618,
• 1619,
• 1620,
• 1621,
• 1622,
• 1623,
• 1624,
• 1625,
• 1626,
• 1627,
• 1628,
• 1629,
• 1630,
• 1631,
• 1632,
• 1633,
• 1634,
• 1635,
• 1636,
• 1637,
• 1638,
• 1639,
• 1640,
• 1641,
• 1642,
• 1643,
• 2017,
• altārs,
• alus darītava,
• Arhitektūra,
• arka,
• auto,
• baznīca,
• bruģis,
• Cēsis,
• Cēsu vecpilsēta,
• ēka,
• fasāde,
• ielu māksla,
• jumts,
• kafejnīca,
• ķieģeļu ēka,
• Latvija,
• logs,
• māja,
• pagalms,
• panorāma,
• pulkstenis,
• street art,
• Tuvplāns,
• Vasara,
• vecpilsēta,
• Vidzeme. Cēsu novads,
• Vidzemes reģions,
• zābaki,
• zvanu tornis